Latvieti - ieklausies!
Šī ir latviešu strēlnieku virsnieka Krievijas armijā Pētera Dardzāna nodaļa par Zigfrīdu Annu–Meierovicu un Latvijas tautu, galvenokārt ASV dzīvojošajiem latviešim, no viņa, 1987. gadā rakstītā, otrā sējuma darbam “Dieva plaukstā: latviešu vecā strēlnieka atmiņas, pārdomas, atziņas”. Tas ir rakstīts ar visai stingru un spēcīgu nostāju, tādēļ ļaušu katram izdarīt secinājumus par to, necenšoties to analizēt personiski. Atzīšu, ka pats šo grāmatu lasījis neesmu, bet tas ir veiksmīgi, ka tieši šī nodaļa ir nonākusi manās rokās. Šis raksts mani spēcīgi lika pārdomāt iekšējās latviskās identitātes vērtības un tautas vienotības tēmu.
“Runājot par spējīgām vadītājām personām, es arvien vispirms atceros Zigfrīdu Meierovicu, kura spējas ne tikai mūsu zemē, bet arī ārzemēs tika pienācīgi novērtētas. Viņa lietpratīgā pieeja jautājumiem ļāva viņam sastrādāt arī ar pretēju politisku partiju darbiniekiem, jo viņš labprāt uzklausīja citu ieskatus un mēģināja atrast kādas problēmas atrisinājumu kompromisa ceļā. Ienaidnieku viņam nebija, un viņš arī nenesa savā sirdī ne pret vienu ienaidu. Viņa rakstura īpašības bija priekšnoteikums viņa sekmīgai sadarbībai ar visplašākajām aprindām.
Nosvērts, aristokrātisku stāju, patīkamām kustībām, arvien eleganti ģērbies, viņš nekur sabiedrībā nepalika nepamanīts. Arvien laipns, nevienu neatbaida, bet visus pievelk. Protams, viņam ir savas ambīcijas, un tās tieši vairo viņa darba prieku un sekmes darbā. Viņa spējas neviens neapšaubīja, viņš to zināja, un tas jo vairāk cēla viņa enerģiju strādāt savas tautas un zemes labā.
Kā svarīgāko Meierovica personības iezīmi gribu uzsvērt to, ka viņš vispirms bija augsti un vispusīgi izglītots cilvēks, kas savā jaunībā nenodarbojās tikai ar skolas sola rīvēšanu, bet katru minūti un stundu veltīja koncentrētam un raženam darbam. Viņš runāja vairākas svešvalodas, labi pārzināja seno dienu un sava laikmeta domu straumes un problēmas. Varētu teikt, ka viņam kā seno romiešu dievam Janus bija divas sejas: ar vienu viņš raugās atpakaļ, ar otru uz priekšu.
Viņš pazina visus tos laikmetus, kuros pavērās jauni gara apvāršņi, un domās bija izstaigājis visu to 4 – 5000 gadu garo ceļu, ko cilvēces kultūras un atziņu attīstība ir nostaigājusi līdz mūsu dienām. Viņš sevī iemiesoja cilvēces kultūras attīstības kontinuitāti, tādēļ viņam bija viegli runāt un saprasties ar svešu tautu pārstāvjiem, vai tie nāktu no augstas kārtas, vai būtu mazi ikdienas cilvēciņi.
Zigfrīds Meierovics alka aktivitātes savas tautas un zemes labā, nejautājot, kas man par to būs. Kā pretstats viņam būtu tie svešu tautu vidū pajukušie latvieši, kas dievina principu – ubi bene, ibi patria*. Lai Dievs tiem palīdz un tos žēlo, bet latviešu tautai tādi neder. Mūsu cilti Dievs nav laidis pasaulē, lai tā noslīktu leiputrijas pilnībā. No laika gala mēs esam radīti cīņai. Kas to nespēj uzņemties, tam jāpazūd no mūsu vidus – tas nav vairs latvietis.
Atceroties Meierovicu, man uzmācas jautājums par mūsu tautas vadītājiem nākotnē. Vairāk kā jebkad agrāk latviešu tautai nākotnē būs vajadzīgi vīri, kas to spētu vadīt un rīkot sarežģītajos pasaules politikas apstākļos; vecā paaudze pamazām ieslīd veļu valstī.
Ir liels jautājums, vai Amerikas kontinentā radīsies daudz tādu personu, kas spētu pildīt tautas ceļa rādītāja vietu izšķīrējos brīžos. Vai te vispār latviešiem varēs rasties paaudze, kas spēj sekot Latvijas aicinājumam?
Mēs itin labi saprotam un zinām, ka patiesu izglītību tautas iegūst savās vidusskolās – vecos laikos Eiropā un dzimtenē – ģimnāzijās un reālskolās. Augstskolās lielāko tiesu māca zināšanas kādā profesijā, un tās nekad nevar aizstāt labu vidusskolu. Ģimnāzijas un reālskolas priekš Pirmā Pasaules kara uzstādīja audzēkņiem tādas prasības – reālskolas matemātikā, ģimnāzijas klasiskās valodās – ko vēlāk pēc kara, apguva tikai augstskolās. Mans draugs, Dr. Pusbarnieks stāstīja, ka pārbaudījumā vecajās skolās viņam bijuši jāveic divi rakstu darbi: viens – tulkojums no grieķu valodas latīņu valodā, otrs – tulkojums no latīņu grieķu valodā. Katrs var iedomāties, cik darba un pūļu skolniekam vajadzēja attiecīgam mācības priekšmetam veltīt, lai to sekmīgi apgūtu.
Ko labu mēs varam gaidīt latviešu jaunajai paaudzei še no Amerikas High school’ām, kuras ir pataisītas par bērnu un jaunatnes laika kavēšanas iestādēm. To galvenais uzdevums ir visus zem vidusmēra attīstītos (un pārējos līdz ar tiem) iekausēt šejienes lielajā garīgo proletāriešu masā. Tātad skolām uzdevums tas pats kas Padomju Krievijā. Tūkstošiem gadu vecās latviešu tautas atvases šī kārtībā atsviež divi, trīs paaudzes atpakaļ un līdz ar to atrauj no tēviem un mātēm.
Tā kā kāds Amerikā skolots latviešu mākslinieks lepojas ar to, ka viņš, lūk, esot apguvis Amerikas modernismu. Šis gudrinieks nemaz nepūlas papētīt to, ka Latvijas mākslinieki tādu modernismu jau daudzus gadus atpakaļ sagremoja, atgremoja un aizmeta.
Gandrīz tas pats jāsaka par Amerikā valdošām tautsaimniecības, sabiedriskām, socioloģiskām idejām. Vēl tikai ap 1950. gadu Marksa izbankrotējušās idejas te sludināja kā brīnumainu atklāsmi.
Jo vairāk mēs par šie jautājumiem sākam domāt, jo bēdīgākā gaismā viss parādās. Kaut kāda neredzama, un varbūt ļauna roka vada šīs zemes ļaužu prātus, iepotējot tanīs kā galveno ideālu dolāru. Tā ļaudis gan materiāli iegūst, bet garīgi zaudē, - pārvēršas tā dēvētos civilizētos mežoņos. Televīzija, dažādi automāti u spīdīgie auto nenozīmē nekādu kultūru. Senās Grieķijas brīnišķīgā, un līdz šim diez vai kur pārspētā kultūra, radās un pastāvēja salīdzinot pavisam vienkāršos, primitīvos apstākļos. Vācu 18-tā gadu simteņa varenais kultūras uzplaukums lielākoties nāca no klusajām mācītāju un pieticīgajām tautskolotāju mājām.
Latvieši pamazām pārvēršas kapitālistos mantas ziņā, bet – ne jau pašu vainas dēļ – kultūras nabagos. Mums nav lielu armiju, ar ko atkarot savu zemi, mēs varam to veikt tikai ar gara varenību.
Saprotams, mums ir jāpiegriež vērība dzīves saimnieciskām nozarēm, tikai ne ar dolāru kā pašmērķi, bet tikai kā līdzekli. Lielākā kļūda ir tā, ka viens otrs ir ļāvies sevi aizraut no amerikāņu mentalitātes un ir sācis dolāru uzstādīt par pašmērķi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka nauda ir varens ierocis, bet tai jāpaliek tikai par līdzekli.
Latviešu tautas nacionālā atdzimšana 19. Gadsimteņa beigās un 20-tā sākumā norit paralēli saimnieciskam uzplaukumam. Nauda, lietota kā līdzeklis, nes tautām brīvību; nauda, ko cilvēks krāj kā pašmērķi, nogalina cilvēka garu un to padara par vergu.
Lielais vairums šeit vēl ne pie kādas bagātības nav ticis. Lai mēs būtu sekmīgi, mums jāturas vienam pie otra, kā kokam pie koka mežā, tad svešie vēji ies mums pāri un nekādu ļaunumu nenodarīs. Daudzi grib stāvēt atsevišķi, vieni paši. Tie ir zuduši latvieši. Tie paši sevi ir pazudinājuši. Pēc nedaudz gadiem, ja tādu kāds meklēs, ir viņa kapa vietu vairs nesadzīs.
Latviskās apkārtnes atspaida, kāds tas bija dzimtenē, mums te nav. Tādēļ nebrīnīsimies, ka viens otrs vājāks gars atrod par izdevīgāku ģimenē lauzīties angļu valodā, piederēt kādai sveštautiešu draudzei, apmeklēt un grozīties amerikāņu klubos un ne latviešu biedrībās.
Ir skaidrs, ka , lai apturētu latviešu izkaušanu svešā vidē, jācenšas, lai kļūtu pēc iespējas no šīs svešās vides neatkarīgi. Ja mums rīcībā būtu tie kapitāli, kas palika Latvijā, viss būtu vieglāk veicams. Mums jau sen būtu savas lielas bankas, savas fabrikas, arī te Amerikā savi meži un plaši lauki. Arī savas latviskās vides skolas. Ir daudz kas nokavēts vājo iespēju dēļ.
Ir mums savas nelielas bankas un citi uzņēmumi. Bet kādēļ tik gausa organizēšanās un tik šauros apmēros? Mums trūkstot līdzekļu. Kādēļ? Tikai tādēļ, ka daudzi grib iet savrupceļus un tā ļaujam latviešiem pietikt ar pavisam nenozīmīgu lomu, kalpa lomu citu veiklāku un gudrāku tautu vidū.
Mums jānāk pie atziņas, ka tikai savstarpēji apvienoti varam atgūt svešajā vidē savu materiālo un garīgo neatkarību un justies brīvi latvieši, kurus pats velns nespēj paraut.
Lūk, tādas pārdomas manī ierosina atmiņas par izcilo jaunības draugu Zigfrīdu Meierovicu.”
Šķiet, ka šo rakstu Pēteris Dardzāns ir rakstījis ne tikai sava laika paaudzei, jo tas ir tik aktuāls mūsu sociālo un demogrāfisko problēmu fonā. Kas ir mūsu identitāte un kas mūs visus vieno? Vai tas ir Watsapp vai facebook? Tā ir mūsu tautas kultūra, mūsu tautas spēks, tā ir dziesma, ko mēs dziedam kā skumjā tā priecīgā brīdī, jo latvietis vienmēr ir spējis izturēt grūtos brīžus. Bet ar nožēlu jāskatās, ka tas, ko Atmodas laika latvieši ar derdzīgu sparu nesa mūsu valstī ir aizplīvurojis kapitālisma aizskars, kur materiālā identitāte ir mūsdienu latvieša tēls. Jo māja un māja nevar būt vienota, ja tām starpā ir žogs. Mēs esam aizmirsuši, ka mūs vieno daudz kas vairāk, kā tikai kopīgs brends, amats vai jebkas, ar ko mēs sevi identificējam. Bet kurš gan var būt nosodāms, ka esam daļa no mākslīgi veidotas kolektīvas apziņas. Tādēļ jau mēs skandinām savu vārdu, lai spētu kaut uz brīdi ievilkt elpu un atvērt acis. Katram ir dotas daudzas jo daudzas izvēles dzīves ceļā, apziņa ir tā, kas spēj pieņemt lēmumu. Nacionālā identitāte vairs nav mūsu valsts prioritāte, tā ir nostumta zemākā plānā, diemžēl svarīgāki ir globālie ekonomiskie rādītāji. Mēs neesam ne lats, ne eiro, ne BMW, mēs esam latvietis. Tāpat arī es, aizmidzis vēros un nenoliedzami dažkārt veros dzīvē ar vienaldzības acīm. Jautājums, kādēļ tik cītīgi un spēcīgi vienotās Baltijas ceļa rokas atlaidās? Jo tās satvertas veidoja sviedrus plaukstā, nevis monētas? Protams, ka mums ar mīlestību ir jāveic darbs un iztika ir jāpelna, bet šīm rokām vienmēr jābūt vienotām iekšēji, mūsu dvēselē, sirdī!
Atcerēsimies Brīvības statujā iekaltos vārdus un lielajā dzīves steigā neaizmirsīsim, kā dēļ mēs dzīvojam! Mūsu iekšējā un arī reizē kopīgā brīvība ir mūsu visu dzintars. Galu galā, vai tik
tiešām esmu brīvs?
* Kur ir labi, tā ir mana tēvzeme
