Permakultūras saimniecības plānošana "Iņķos"

Lielisks rudens sākums, sildoša saule, smaidoši, krāsainiem stāstiem un pieredzēm bagāti cilvēki - tik dažādi, taču, tik vienojoši.

Pateicoties The Art Of Life un Marco Steiger iniciatīvai un austriešu permakultūras dizainerim Markusam (Marcus P. Pölz - Down To Earth Permaculture) no Šveices, šis pasākums redzēja dienasgaismu. Tas bija provizorisks ieskats permakultūras saimniecības izveidošanā, kuru aizvadījām šā gada septembra izskaņā. Tā ietvaros - 2 dienu ievadkurss par permakultūru, tās ētiku un dizaina principiem, permakultūras dažādajiem elementiem un saimniecības plānošanas paņēmieniem un principiem. Turpmākās divas ar pusi dienas pavadījām gleznainajā "Iņķu" īpašumā Auces novadā, lai praktiski izmēģinātu plānošanas metodes grupās, kurus semināra noslēgumdienā prezentējām, lai pēcāk apvienotu kopīgā plānojumā.

Kas tad īsti ir permakultūra? Ar šo jēdzienu klajā nāca austrālis Bils Molisons, kurš nesen aizgāja viņsaulē. Permakultūra ir pastāvoša agrigultūra vai kultūra kā tāda (permanent agriculture/ culture). Uzskatu, ka šis jēdziens ir katram jāpieņem un jāizprot individuāli. Citi to sauc par filozofiju vai dzīvesveidu, citam tas var būt biznesa modelis, citam brīvā laika pavadīšana. Būtībā tas ir dizaina process, kura mērķis ir izveidot organisku elementu kopumu jeb sistēmu, kurā katrs elements balsta un papildina citu. Permakultūras dizainēšana ir balstīta uz principu kopu un kā paraugu ņem dabu, tās vienkāršību, manāmos rakstus, formas un notikumus. Tās mērķis ir pēc iespējas ciešāk sasaistīt savu projektu ar dabiskajiem ritmiem, neiejaucoties tajos, bet pielāgojoties, iekļaujot savas darbības dabā, ne tikai ņemot, bet arī sniedzot. Būtībā veidot pāreju no atkarīgiem patērētājiem uz atbildīgiem ražotājiem. Tas ir sava veida barteris ar dabu. To var pielāgot gan agrikultūrā, saimniecības izveidē, ēku būvniecībā, pagalma plānošanā kā arī pilsētas dzīvē, ekonomikā, izglītībā u.c.

Personīgi neuzskatu, ka vajadzētu limitēt sevi ar šo jēdzienu, jo katram latvietim šī saikne ar dabu ir ielikta šūpulī, tas, cik mēs no tās attālināmies ir atkarīgs no tā, cik ļoti mēs paļaujamies tehnokrātiskās pasaules ietekmei un pilsētvides dzīvei, kas pilnībā izolē un attālina mūs no dzīves ārpus pilsētas un atrofē maņas, kuras tiek pievērstas neizmērojamai informācijas jūrai. Atliek tik ielūkoties sevī, parunāt ar vecākiem un vecvecākiem, aizbraukt pie tantēm uz laukiem un saprast, ka tas viss ir pašsaprotams ikkatram un tik vienkārši savā būtībā. Arī pats Bils Molisons teica, ka kaut kā šo dzīvesziņu kopumu bijis nepieciešams apzīmēt, lai spētu veidot atsauci. Par cik pats esmu neparāk sen iepazinies ar šo terminu un praksē neesmu vēl īsti izmantojis tas sniegtu instrumentu klāstu, kā arī neesmu bijis kaislīgākais dārznieks, taču vienmēr ir saistījuši gan darbi ārā, gan dažādu sistēmu izveide.

Mana vēlme būtu pašam ielūkoties un nekavēt arī apkārtējos ielūkoties permakultūras principos un elementu kopumos, lai varētu papildināt mūsu latviskās dzīvesziņas bibliotēku. Jo permakultūra nav kas tāds, ko mēs varam ienest no "ārienes", bet spēt izprast, kā mēs varam izmantot šo elementu sistēmu paraugus reāli mūsu platuma grādos, savos piemāju dārziņos, viensētās, kā arī savā dzīvoklī. Te nav runa par kārtējās filozofijas adoptēšanu, bet nepieciešamību atgriezties pie dabiskās vēlmes izzināt pasauli, dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi un pārveidot uztveri no "kā Es pats varu gūt pēc iespējas lielāku labumu Sev" uz "kā mēs sadarbojoties varam sasniegt iecerēto kopīgi". Būtība ir tajā, kā mēs uztveram realitāti. Mums jāsaprot, ka viss, kas ir nepieciešams, ir tepat un sen jau dots, ka vēsturiskais pieradums, ka atnāk "viedie" no ārzemēm un atnes savas zināšanas mums, parastajiem lauku darboņiem ir cēlonis kolektīvai mazvērtības iesakņošanai tautas apziņā vairāku gadsimtu garumā. Neraugoties uz to, katram ir šī spēcinoši vienojošā sajūta krūtīs, izdzirdot spēka dziesmas latviešu valodā, redzot to vieglumu un vienojošo rakstu kopumu mūsu dejā, ielūkojoties plašāk tajā, kas iedēsts mūsu kultūrā. To nevar paveikt viens, bet visi kopā. Tas ir pamats dzīves uztverei. Ikkatram ir nepieciešams veidot, izglītot un rūpēties par savu ķermeni, prātu un garu, lai tālāk spētu dot savai ģimenei, saimei un ieguldījumu tautai.

Atgriežoties pie permakultūras, to kopā satur ētikas un universāli dizaina principi, kurus pārskatāmi ir izvērsis Bila Molisona darbu līdzdalībnieks Deivids Homgrens.

Trīs ētikas pamatvērtības ir:

1) gādība par Zemi

2) gādība par cilvēku

3) un godīga (resursu, ieņemumu utt.) sadale

12 dizaina principi:

Novērošana un mijiedarbība
Tvert un uzkrāt enerģiju
Iegūt ražu
Pielietot pašregulāciju un pieņemt atsauksmes, atbildes, reakcijas
Izmantot un novērtēt atjaunojamos resursus un pakalpojumus
Neražot zudumus un atkritumus
Plānot no mustura/ dizaina līdz detaļām
Integrēt nevis dalīt
Izmantot sīkus un lēnus/ pakāpeniskus risinājumus
Izmantot un novērtēt daudzveidību
Izmantot un novērtēt robežjoslas/ malas
Radoši izmantot un reaģēt uz pārmaiņās

Permakultūra māca veidot elementu sistēmas, kā piemēram, ūdens sildīšana ar komposta kaudzi, vai komposta dārza veidošana, augstās un siltās dobes un apūdeņošanas sistēmas, kos visu var cieši sasaistīt kopā. Kādēļ neizveidot dzīvojamo māju, ar siltumnīcu, kurā ir dīķis ar pīlēm, blakus komposta tualete, kura mēslo siltumnīcu un zemes pagrabs, kā arīnupat minētā komposta ūdens sildīšanas sistēma. Permakultūras saimniecības vai jebkura projekta izveide ietver šo elementu daudzfunkcionalitāti. Kā, savienojot dažādas šīs vienības, var veidot dzīvu organismu. Saimniecības plānošana tiek plānota zonās, sākot ar pašu cilvēku - Zona 00, samniecības centru - Zona 0 (tā var būt viena dzīvojamā ēka vai kopienas ēka), tālāk Zona 1, kuru apmeklēsim visbiežāk un kurā ievietosim elementus, visparocīgāk pieejamos. Tā turpinās zonu plānojums līdz Zonai 5, kura tiek atstāta savvaļas dzīvei, tā ir zona, kur cilvēks ar savu darbību neiejaucas. Visa pamatā ir rūpīga dabas un laikapstākļu vērošana, uz kuru arī tiek balstīta visa tālākā plānošana. Tādēļ ikvienam, kurš vēlas izveidot saimniecību, pa priekšu ieteiktu pavadīt īpašumā varenu lērumu dienas, lai izveidotu saikni ar to, saprastu valdošos vējus, saules gaitu gan ziemā, gan vasarā, nogāzes, ūdeņus un apkārtesošos dzīvniekus.

Senie mūsu zemes iedzīvotāji dziļi izprata šīs zināšanas, viss ēku un saimniecības izvietojums tika balstīts gan vadoties pēc saules ceļa, kā arī āderēm zemē, enerģētiskajiem kanāliem, kuru izpratne ikdienas iedzīvotājam ir pārvērsta mistiskā jautājuma zīmē. Sākoties dažādu ticību ieviešanai un pilsētu izveidošanai, ēku izvietojumam vairs netika pievērsta enerģētiska rakstura, bet ekonomiski un militāri stratēģiska nozīme. Plašā vietējo savvaļas augu valsts ir aizstāta iepakotiem un apsmidzinātiem produktiem. Izglītība cieš no neizglītotu skolotaju pārsvara, kas augošajiem māca pakļauties sistēmai un iesmadzeņo nereti aplamus uzskatus, kurus pieņemam par patiesību. Izglītības sistēma neiemāca domāt, bet iemāca "iemācīties", māca mums apkopot informāciju, saglabāt atmiņā, taču nespēj rast patiesas atbildes jautājumu pilnajās sejiņās.

Lai gan visas šīs gadu simteņiem baltu zemēs krātās dzīves zināšanas ir aizmālētas ar dažādu kultūru krāsainību un reliģisko dogmu, tās nebūt nav zudušas. Uzskatu, ka ir pēdējais laiks ikkatram šīs zemes iedzīvotājam censties kaut nelielu daļiņu no tām apkopot, pa jaunu izzināt un ieviest ikdienas dzīvē. Neraugoties uz to, ka paļaujamies uz megaindustriju produkciju un zināšanu klāstu, uz to, ka lielākā sabiedrības daļa saskata to, kas ir slikts un kas ir jāmaina un gudri vāvuļo, ir manāma tendence jaunajos latviešos (šajā gadījuma es netiecos veidot nacionālistisku iezīmju rakstu, bet attiecos ar vārdu 'latvietis' uz cilvēku, kas ir šīs zemes iedzīvotājs un pieņem un caur sevi izdzīvo un papildina šīs zemes dzīvesziņu - vieta veido cilvēku nevis otrādi) pārcelties uz dzīvi ārpus pilsētas un tikt prom no negatīvisma un spiedošās informācijas noslogotās pilsētvides uz dzīvi viensētās, kopienās un tieksmi pašiem veidot savu dzīvi, nevis dzīvot pēc vadlīnijām, jo mums katrā mīt šī neatkarības strāva, kas tiecas izpausties visdažādākajos veidos. Diemžēl ne vienmēr pilsētvide ir atbalstoša tam, jo nākas atdurties finansiālai vai birokrātiskai sienai.

Tikai cienot viens otru un vidi sev apkārt mēs celsim un zelsim! Lai tiek veidots jauns, kas aizstāj novecojušo, ko mēģināt labot ir tikai velti pūliņi. Lai top!

Ar patiesu siltumu,

Normunds

P.S. Tiem, kuriem interesē permakultūra, Smiltenes saimniecībā "Lejasvaricēnos" nākamā gada pavasarī un rudenī tiks vadīti Permakultūras dizaina kursi, kurus pasniegs iepriekš minētā Markus P. Pölz mācekļi. Markus ir austrietis, dzimis un audzis lauku saimniecībā Austrijas alpos un ar permakultūru iepazīstināts vairāk kā 15 gadus atpakaļ, kuru laikā realizējis lērumu projektu un ieguvis daudz pieredzi. Pēc šiem kursiem saņemsiet 72 stundu PDC (Permaculture Design Course) starptautiski atzītu sertifikātu. Par to, vai to apmeklēt ir katra paša ziņā. Vairāk info:

pdc-2017.blogspot.com/p/latviski.html

https://www.facebook.com/events/182290792227794/

Atsauces:

https://permacultureprinciples.com

http://parmainupilseta.wordpress.lv/parmainu-pilsetas-modelis/permakultura/

https://www.youtube.com/watch?v=I_-J71k2bXE

Visu bilžu autors ir: Yu Ping Liang

GALERIJA