"Dzīvo-Ceļo-Mācies" akadēmija - Es un es Marokā
Ābols ir nogatavojies un saule uzlēkusi! Ar šo rakstu atgriežos pagājušā gada 4. oktobrī, dienā, kad beidzās COB (tuvākais tulkojums latviski laikam būtu māla ķīpu) meistarklase Spānijā.
Es, kā vairāki citi, plānoju palikt dažas dienas ilgāk kā brīvprātīgais El Molino ekociematā un izbaudīt tā mierīgo vidi. Gatavojos atvadīties no mūsu vissuperīgakā austrāļu pāra Sari un Grega, kuru tālākie ceļi veda Marokas virzienā. Satraucošā sajūtā attausa, kā iepriekšējā ziemā, esot Spānijā, biju nobriedis doties Marokas virzienā, taču, kā jau dabā tas notiek, viss ir mainīgs un nav akmenī kalts, tā nu pēdējā mirklī mainīju plānus un devos neaizmirstamā piedzīvojumā uz karaliskāko klinšu kāpšanas vietu Spānijā El Chorro. Tā nu sanāca, ka 10 minūtes pirms mani ozī draugi devās ceļā uz pāri jūras šaurumam redzamo krastu, mīļi un visai nepacietīgi palūdzu, lai mani uzgaida, tas, kas spontāns, nav apmaināms.
Še ku re ku, un dažus mirkļus vēlāk ielēcām zilajā VW Transporter hipijiskā guļambusiņā un devāmies uz ostu. Sekojot dažādām formalitātēm un gandrīz nokavējot prāmi, nonācām uz klāja. Mērenā tempā, slīdot cauri Gibraltara šaurumam, atskatījāmies uz Spānijas pusē sliekajām vēja turbīnām, kas pavadīja mūs ar spārnu rotējošo skaņu katru mīļu dienu El Molino ekociematā.
Nepilnu pusotru stundu vēlāk, tuvojoties Marokas krastiem, ūdenī lēkajošu delfīnu pavadibā, pārņēma neapcieītgs satraukums. Pirmie iespaidi no Āfrikas vesturiskās tirgotaju mekas ir visās malās vērojamā sarkanā karoga krāsa ar karaļa portretu priekšplānā. Tanžēru no ostas mūs šķīra 60 km, kur atvadījos no saviem austrāļu draugiem centrālajā stacijā.
Tā nu mēs palikām divatā es un es un jau piecas minūtes vēlāk kliboju ar asiņainu kāju. Pārejot pāri ielai no stacijas, uzmācīgu taksistu pavadībā, mani sakoda ne pārāk draudzīgs un izbadējies suns, kurš kāri, laizījas savus zobus pēc kodiena. "Welcome to Morocco", sev prātā teicu un iekšēji pasmējos par šo neviesmīlīgo sagaidīšanu. Apsēdos ceļa malā un ar smaržām iztīrīju brūci, devos tālāk centra virzienā meklēt slimnīcu. Lai lauztu savus uzskatus par cilvēkiem, ceļu jautāju cilvēkiem, no kuriem parasti mēgtu izvairīties, taču zem viņu dusmīgi saraugto uzaču maskām slēpās patiešām atsaucīgi un laipni cilvēki. Paveicās atrast jaunieti, kurš runāja angliski (jo citiem mana angļu valoda vai lauzītie spāņu teikumi daudz nelīdzēja) un izrādās bija no kariem nomocītās Irākas, atbraucis dzīvot un strādāt uz Tanžēru gadus atpakaļ. Atvadījās no saviem draugiem, lai izpalīdzētu, sameklēja man viesnīcu, nokaulēja cenu (Marokā pilnīgi jebkam ir sākumcena, kura nav fiksēta, iespējams ir sarunāt visu) un pat ar taksi aizveda līdz slimnīcai, kur visi, skaļi bļaustoties, spiedās pie durvīm uz daktera kabinetu, numuriņu sistēma viņiem laikam tuvākajā laikā gan nav plānā. Patīkams pārsteigums, ka medicīniskie pakalpojumi Marokā ir par brīvu, pat iebraucējiem.
Milzīgs paldies viņam par šādu pretimnākšanu, apmainījāmies numuriem un šķīrāmies centrā.
Ieteikums - nekad neieteiktu tā uzticēties cilvēkiem Marokas lielajās pilsētās, atgādināšu, ka vietējiem ir tirgoņu asinis un reti būs cilvēks, kurš neko negribēs saņemt pretī pakalpojumam. Taču nevēlos nevienam sabojāt priekštatus un katram pašam ir jāizvērtē situācija, jo tomēr ikkatrs ir individuāla persona un apkārt ir patiešām brīnišķīgi cilvēki, tik atliek paļauties situācijai.
Nākamajā dienā mani viesnīcas apkalpes vīriņš aizveda uz veterināro klīniku, kur saņēmu potes, viņš man sastāstīja, ka pietiek ar vienu, ka nākamās nav vajadzīgas un ka viņam esot bijusi tieši tāda pati situācija, vēlāk pastāstīšu, kā šī informācija ietekmēja manu prātu dienas vēlāk un nosaukšu to par nevēlamā notikuma pirmo cēloni. Ka vēlāk sapratu, viņš bija viens no tiem viesnīcu 'pavadoņiem', kas staigā līdzi tūristiem un prasa naudu par pakalpojumiem, domājot, ka visi iebraucēji ir stāvus bagāti.
Turpmāko dienu pavadīju Tanžēras medinā (jebkura pilsēta ir būvēta ar šaurām, līkumotām ieliņām apkārt tirgum, kas ir pilsētas centrālā vieta, līdzīgi kā viduslaiku Eiropā, taču viņiem šis princips ir saglabājies līdz mūsdienām), iepērkot augļus, riekstus un lasot grāmatu, dzerot kafiju, vēroju cilvēku plūsmu tirgus laukumā. Turpat arī sapratu, ka nevēlos palikt šajā pilsētā ne dienu ilgāk un devos uz autoostu, iekāpu autobusā uz Tetovanu.
Pēc iespējas ātrāk vēlējos atrast viesnīcu un atbrīvoties no sava ceļojuma mugursomas, kura kā liels, spīdošs plakāts vēstīja vietējām žagatām, ka no šī jau ko varētu dabūt. Sapratu, ka viņiem pilsēta sadalīta pa rajoniem, jo pavadoņi neatlaidīgi sekoja man noteiktus gabalus, viens otru nomainot, jā, trīs pēc kārtas, viens otru noliekot un solot lētākās un labākās viesnīcas, hašu un visu, ko vēlies! Minēšu, ka Marokā runā gan arābu, berberu un franču valodās. Tad Tetovanu bija izteikta franču pilsēta, skaista, kalnu ieskauta ar brīnišķīgu medinu. Aizvadījis vēl vienu dienu, mani ceļa vedi tuvāk Dievam. Dievam, jo nākamais galapunkts bija Šefšauena, kura apbrīnojami sēž Rifu kalnu nogāzē kopš 1471. gada. Tās vēsturiskā medina ir izkrāsota zilā krāsā, visas mājas, pat vairākas ielas, pakāpieni ir koši, debeszilā krāsā. Savulaik tā bija ebreju apdzīvota un pagājušā gadsimta pirmajā pusē tā tika izkrāsota zilā krāsā, kas simbolizē debesu krāsu, tuvību Dievam, kā mūžīgu atgādinājumu vest garīgu dzīvi, kuras košums tiek saglabāts un atjaunināts katru gadu līdz mūsdienām.
Te nu atstāju lielu daļu mantas vienā kafejnīcā, samaksājot 5 eiro, un devos ārpus pilsētas. Mans mērķis bija atrast dabas parku, kurā varētu palikt ar telti pāris dienas. Ārā bija paliels karstums un, dabūjis apmēram norādes, kurā virzienā doties (man nebija gps, kartes, telefons nedarbojās, bija tikai deguns). Dzirdēju, ka esot dabas parks ar skaistu ūdenskritumu, tad nu aiziet!
Ārpus pilsētas manāma nabadzība, ļoti vāja daba, visur manāmas apaļas māla maizes krāsnis. Pieejot pie noplukušas betona mājas, bez logiem, prasīju sievietei ceļu, kura tajā mirklī tieši cepa vietējo maizīti, ko vest uz tirgu. Pirmais, viņa man sniedza svaigu klaipu, no kura neatteicos, lai gan no naudas viņa atteicās, iedevu viņai vietējās monētas. Turpmāk nācās pa zemes ceļu iet 16 km, kur mani panāca jautrais pusmūža Ahmeds, kurš mani pavadīja visa ceļa garumā līdz Akčurai. Lai gan valodas barjeras dēļ sarunāties mums īsti nesanāca, visu ceļu pavadījām smejoties. Dažus kilometrus aiz Šefšauenas mums pretī vīrs veda ar zālēm apkrautu ēzeli. Biju aizmirsis, ka esmu hašiša dzimtenē, jā, viņš bija apkrāmēts ar kaņepes stiebriem, kurus pēcāk redzēju ne vienu vien. Mans ceļabiedrs dzīvoja ļoti mazā mājiņā, netālu no dzestras upes, šajā burvīgajā, kalnainajā apvidū pretī grandiozai klintij, kuras aprises izteikti izcēla rietošās saules stari. Viņš piedāvāja palikt pa nakti un uzcienāja ar vakariņām. Viesmīlība (nerunājot par tirdzniecības un nabadzības sabojātām pilsētām) Marokā ir pirmajā vietā, tas ir kā svēts pienākums viņiem sniegt patvērumu, veldzējumu un gardu kumosu ceļiniekam. Sēdējam uz lieveņa, malkojām viņu vietēji populāro cukurotu mintu tēju, kas ir labs enerģijas un veldzējuma sniegums kalnu gājējiem, ēdām žāvētas olīves, kurām klāt piekodām olīveļļā mērcētu maizi. Man tas tobrīd likās ārkārtīgi garšīgi un biju ļoti pateicīgs.
Nākamā dienā sasniedzu dabas parka takas. Apbrīnoju to ārējās kafejnīcas, kuras kā parasti kempingi, ar plastmas krēsliem izklāti gar upi visu taku garumā. Viss tiek gatavots tikai uz uguns. Pec Dieva Tilta apmeklēšanas (dabīgs savienojums starp divam klintīm, zem kura plūda kristālzila upe, pēc vietējo stāstītā tam bija jāiziet cauri pa ūdeni, ko arī izdarīju), ceļā uz ūdenskritumu, vienā no jau aizvērtajām kafejnīcām uz uguns gatavoju sev līdzpaņemto ēdienu un tēju. Mani pārsteidza lielā čaboņa virs galvas kokos, pa kuriem lēkāja mērkaķi, tos es varētu vērot stundām. Saulrieta pavadībā, taka noslēdzās starp divām klintīm, pār kuram tecēja izslavētais ūdenskritums, tā gan bija plāna tērce lielā augstumā, bet mani pārņēma triumfa sajūta pēc tam, kad veldzēju zem tā savu jau sagurušo miesu. Omulīgam vīram, kurš 4 gadus jau uz vietas dzīvo blakus esošajā kafejnīcā, prasīju, kur labāk novietot savu telti. Viņš piedavāja to izlikt kafejnīcas teritorijā, pacienāja mani ar kafiju un piedāvaja hašišu. Sēdējām pa nakti pie ugunskura un, ūdenskritumam fonā čalojot, patīkami sarunājāmies, dzerot jau iepriekš minēto tēju un veroties ugunī.
Ir rīts un man ir divas opcijas. Doties to pašu ceļu atpakaļ, kuru varētu veikt pilnā dienā vai kalna ceļš, kas ir apmēram divas dienas. Laikam divreiz nebūtu jāpārdomā. Sāku iet pa šauru, dikti stāvu taku gandrīz četrāpus. Kas par skatiem pavērās, iznākot ārpus kokiem, kalni, kalni, kalni. Turpināju iet pa šo šauro taku nekurienē, tikai uz augšu un augšu, līdz atdūros kārtējam kaņepju laukam, kas, no kokiem attīrīts slīpumā vērās pretī saulei. Protams, arī kārtējais ēzelis apkrāmēts tika mocīts šajā slīpumā. Sāku drusciņ satraukties par dzeramo ūdeni, jo manā litrīgajā pudelē bija palikusi viena mute. Par laimi kādu pusstundu vēlāk taka nonāca uz kartējā zemes ceļa, kur vietējā mājā uzpildījos. Tā nu turpināju savas gaitas, uzticēdamies cilvēku godīgumam, sakot man preizo virzienu. Šad tad nācās sameklēt kādu dzīvu dvēseli pie kārtējā T-veida krustujoma, lai noskaidrotu kā tikt uz Šefšauenu. Es sapratu, ka esmu ceļa pusē ar to mirkli, kad cilvēki pārstāja mani sūtīt atpakaļ pa to pašu ceļu, no kurienes nācu.
Apstādināju vienu traktoru, kura piekabe bija pārkrāmēta ar zaļo mantu, lai pajautātu tālāko ceļu. Vīri man aizrādija, lai neeju cauri smaržīgu kaņepju laukiem (paņēmu short-cut, lai nebūtu pa serpentīniem jāiet), jo saimniekiem tas varētu nepatikt, protams, beigās tika piedāvata amnēzija, no kuras laipni atteicos, vēlēdamies samaņā turpināt savu ceļu. Minēšu savu kārtējo draugu, lai radītu priekštatu par šiem marihuānas apjomiem šajā apgabalā. Viņš uzaicināja pie sevis iedzert kafiju, uzēst mammas ceptos cepumus un rādīja rētu no avārijas, kurā esot vienīgais izdzīvotājs no četriem, pēc tam, kad viņu auto noskrēja no kalnainā ceļa. Lai gan nāca nakts, atteicos no uzaicinājuma palikt viņa šķūnī, kurā viņš gulēja, jo sargāja tā saturu. Ja mes varētu iztēloties siena šķūni, tad tur tas bija pilns ar kaņepju stiebriem.
Aptuveni ir 4 no rīta un pusnakti trīcēdams atcerējos iepriekšējo piedavājumu, biju aizmirsis, ka esmu jau vairāk kā 2000 m augstumā un naktis ir īpaši aukstas. Neizturēju iekurt uguskuru un sasildīties, kuru aizdedzināju ar izrakstu no veterināras klīnikas par potes saņemšanu - nepatīkamā momenta otrais cēlonis. Man arī aizkrita ciet un izdomāju savu ķermeni nebojāt ar antibiotikām un pārtraucu tās dzert, nepabeidzis kursu - nepatīkamā momenta trešais cēlonis.
Tā sevis spiedi īsti vairs neatceros, kad būtu pēdējo reizi, gaiss ļoti dzestrs, lai gan spīdēja saule, cilvēku neviena un ceļš ļoti stāvs, mugursoma likās īpaši smaga. Nācās pārvarēt pāreju kalniem, kas bija ap 3000 m augstumā. Es jutos tik atbrīvots, kad tālumā vairs nebija nebeidzamas kalnu virsotnes, sajūta, ka esi nekurienē, jo nav saprašana, cik tālu no pilsētas atrodos. Brīžiem biju aptuveni 40 - 50 km attālumā un tālumā neredzi nevienu pilsētu. Tā nu turpināju ceļu lejup vairākas stundas un ceturtās dienas pievakarē sasniedzu Šefšauenu. Atpūtos patīkamā mugursomnieku hostelī pašā medinas vidū, kurā pavadīju laiku atpūtai 4 dienas. Biju saaukstējies un izsīcis no sava ceļa, nebiju pietiekami uzņēmis kalorijas, uzturvielas un atjaunojies. Divas naktis no četrām pavadīju uz jumta terases dormā, nodaļas pa diviem vai vairāk matračiem, kuru vienu no otras atdalīja aizkars. Eksotiski par aptveni 3-4 eiro naktī.
Mans nepatīkamais notikums bija trešajā naktī, kad skatījos kārtējo filmu hosteļa dīvānā un pēkšņi sāka reibt galva. Atcerējos, ka manu nākamo pret trakumsērgas poti vajadzēja veikt 7. dienā un sapratu, ka ir 8, dienas nakts (ceturtais cēlonis). Te nu sākās mans nepatīkamais moments, pieņemu, ka to izraisīja nepietiekamā pārtika, nogurums un novajinātā kuņģa darbība. Taču tajā mirklī google it galīgi nebija manā pusē. Visi simptomi liecināja, ka man ir kāda no trakumsērgas pazīmēm un mana kairinātā nervu sistēma to visu ārkārtīgi pārpušķoja. Man principā bija lēkme, kas ir nekas cits kā panick attack. Man izveidojās saraustīta elpošana, iekšējas, nepārvaramas bailes, sajūta, ka apziņa slēdzas laukā, ekstremitāšu tirpoņa, kā arī nebija iespējams jēdzīgi salikt vārdus kopā un daudz kas cits. Biju pārliecināts, ka te arī palikšu, jap, prāts spēj sev to nodarīt, tādēļ arī sākumā minēju, ka atbraucu es un es. Mans neīstais es sev ieskaidroja, ka mirst, līdzi nesot lērumu fizisku manifestāciju ķeremenī. Nekādīgi nespēju aizmigt un devos uz slimnīcu, kur man teica, ka trakumsērgas potes var dabūt tikai nākamajā dienā citā klīnikā. Pēc nomierinošas potes saņemšanas spēju aizmigt un, atradis klīniku, man nebija izraksta, ko (atsaukšu atmiņā biju pārvērtis pelnos pāris dienas epriekš) iedot par iepriekš saņemto poti. Jā, ir diva veida pret-trakumsērgas vakcīnas, līdz ar to šoreiz man bija 50:50 ka iedeva pareizo 9 dienas pēc koduma. Lai vai kā, izlasīju arī, ka viena paveida simptomi var parādīties 3% gadījumos līdz pat pusgadu pēc koduma, līdz ar to ļoti aizdomu pilns aizvadīju nākamos dažus mēnešus.
Te nu es sēžu, tieši 9 mēnešus vēlāk, dzīvs un vesels un ar smaidu atskatos uz saviem Marokas piedzīojumiem. Varētu vēl izstāstīt, kā es 2 stundu vietā bez ūdens gāju 8 stundas no ostas pa Spānijas krastiem atpakaļ uz savu ekociematu, ar visām somām ielidoju jūrā un pārskrāpēts iesprūdu ērkšķainu krūmu laukā, bet to jau pie kāda alus kausa kādā vakarā draugu lokā.
Lai gan rojām nebiju ilgi, atgriezties Eiropā tobrīd bija ļoti patīkami un bija palikušas divas brīnišķīgas nedēļas līdz manam vienvirziena braucienam uz Malaiziju, kurus aizvadīju skaistu cilvēku kompānijā El Molino. Ticiet sev, ticiet dzīvei, ka tā aizvedīs tur, kur jums jānonāk, jo, ja būsi pārāk sturgalvīgs, lai saprastu, ko varu no situācijas mācīties, nonāksi tajā atkārtoti neskaitāmas reizes, beigu beigās nesapratis. Esi spontāns, nebaidies mēģināt ko neierastu, dodies ceļā un mēģini savu es iepazīstināt ar savu es, lai kļūtu par Es!
يوم مشرق
Normi
P.S. Noskaties video īsfilmiņu par manu Marokas braucienu, minēšu, ka tas ir pirmais mans mūža editotais video ar Filmora, tādēļ kvalitāte varbūt nav ideāla. Ceru, ka raksts bija interesants, nežēlo komentāru un ja vēlies, tad dalies!
Galerija
