"Dzīvo-Ceļo-Mācies" akadēmija - Kā es metos Pasaulē!
"Es atsakos izdzīvot to pašu dienu atkal un atkal un nosaukt to par dzīvi"*
Ir tie momenti, kad sēdi, brauc, kaut ko dari un gribi vienkārši to visu pārtraukt, iekāpt kādā transportā un doties. Doties kaut kur nezināmā virzienā, paļauties tam, ka ir kaut kas nezināms, jau vien var rast biedējošu sajūtu. Te rodas tā polaritāte, starp 'vēlos' un 'kāpēc to nedarīt'. Tā nu es sēdēju, gāju, skrēju, strādāju un gribēju. Bet ko gribēju? Atrast kaut ko? Es nezinu, ko es gribēju atrast, bet viennozīmīgi, kaut ko mainīt. Tā nu es š.g. 9. septembrī spontāni nonācu Spānijā, naturālās COB būvniecības kursā, vienā brīnišķīgā eko-komunā, kur pavadīju skaistus mirkļus, apguvu daudz jauna un satiku brīnišķīgus cilvēkus. Bet arī tur esot, gribēju, vēlējos. Vēlējos kaut kur mesties. Spēlējos ar idejām galvām, ko jau pāris gadus ritināju kā kāmīti ratā, ka vilina kaut kas ārpus rāmjiem, daba, zili ūdeņi, cita kultūra. Kur tas ir? Dienvidamerika? Āfrika? Āzija? Tā nēpārvaramā vēlēšanās tikt ārpus rietumnieciskās ietekmes žogam. Ļoti nevēlējos atgriezties un darīt jau iearsto, jo zinu, ka tas nemiers tāpat dīdītu. Še ku re ku, Skyscanner search...search...search...f*** it! BUY!! Madrid - Kuala Lumpur vienvirziena biļete.
Laikam jau tās ziņ/zinātkāres iespaidā to izvēlējos, kas mani dīda, kopš iemācījos skriet (jā, es papriekšu sāku skriet un tikai tad staigāt). Tātad mans plāns šim ceļojumam:
1) NEKO neiplānot!
2) ....?
Tā nu es neko neieplānoju, kā arī es neko nezināju par Āziju, tikai aptuveni tās valstis tajā galā. Taču man bija dažādi iekšējie mērķīši. Kādēļ izvēlējos neplānot neko? Parasti, kad visu salieku pa plauktiņiem, izveidoju ekspektācijas par to, ko vēlos redzēt, just, izbaudīt, pieredzēt - tātad veidoju mākslīgas ilūzijas, līdz ar kurām izslēdzu dabīgo dzīves plūsmu. Iedomāsimies, ka skatītos "Interstellar", raudzītos uz Brendas pēcpusi un dusmotos, ka nevaru to saskatīt caur viņas astronauta tērpu, bet nepamanītu, kā Kūpers ielido melnajā caurumā. Taspats notiek dzīvē, kad raugies uz vēlamo, bet, kad notiek kas neparedzēts, sajūtam vilšanos. Kā mūsu Project Managment RGSL profesors Waleed Gumma mēdza teikt: "If there is a chance that s*** will happen, it will happen!". Vienvārdsakot, izlēmu raudzīties dzīvē, tieši kāda tā man nāk pretī. Protams, ka tas nav tik vienkārši, it īpaši, kad esi pieradis visu vienmēr plānot, jo tāds ir ikdienas režīms - skola vai darbs, vai kaut kas jādara mājās, vai jādodas izklaidēties, vai jāiet uz treniņu, vai jādara tas un šitas. Pa lielam tie ritmi iesūc saucamajā Kolektīvajā Bezapziņā, kas ir izteikti pilsētas dzīvē, un nepamani, kā paskrien dienas, stundas, jo visa lieneārā laika telpa ir sadalīta nogriežņos, un kamēr esi vienā, jau prātā atrodies nākamajā. Tīri vienkārši gribēju izkāpt no tā visa laukā.
Es, protams, izvēlos netradicionālo "Low-Budget Nomad" tipa ceļošanas veidu. Tas rāda dažādas alternatīvas iespējas, kur palikt, kā pārvietoties, kā socializēties. Tā ir reāla skola, kas māca apzināties apstākļus un saskatīt barjeras, saprast, ka paši tās veidojam dažādu ietekmju rezultātā, un lauzt tās. Es uzskatu, ka par alternatīvajiem ceļošanas veidiem ir ārkārtīgi daudz un dažāda informācija, tādēļ piedāvāšu horvāta Tomislava Perko TEDx runu, kura, manuprāt, ir fantastisks piemērs.
Nākamais, kas sagaida, kad neko neplāno, ir visvisādas bailītes jeb ŠAUBAS ("jeb", jo šaubas = bailes).
Kur palikt? Ko redzēt? Vai pietiks nauda tam un šitam? Vai mani nenogalinās? Kā nokļūšo no A uz B? Vai.... paga paga, te atkal sākas plānošana. Tas ir tāds kā dualitātes rats, kas griežas tik ilgi, kamēr nespēj nostāties centrā starp ego un dabisko pašplūsmu.
Mūsu ikdienas dzīve galvenokārt sastāv no ārkārtīgi daudz un dažādiem pieradumiem un, jo vairāk esi spējīgs iziet ārpus konforta zonas, t.i. pārraut pieradumu darbību ķēdi ( pēc kuras, kā nu kuram, bet iestājas šis baiļu posms), jo lielāka iespēja saslēgties ar realitāti, kur pārstāj vērtēt situāciju, bet redzēt to no neitrāla skatu punkta tādu, kāda tā ir. Šādi ceļojot, rodas iespējas izzināt - izzināt citas kultūras un to atšķirības, iepazīt visdažādākos cilvēkus, pieredzēt jaunas, nebijušas situācijas, redzēt daudz fantastiskas un neiedomājamas vietas, bet galu galā, aptvert, ka galvenais tiek sniegta iespēja izzināt sevi, patiešām iepazīt sevi pašu. Tā ir tava unikāla pieredze, tikai tava vien un tas, kā redzi šīs vietas, cilvēkus, pieredzes un notikumus, ir sevis iekšējais atspoguļojums.
Mans mērķis nav pierunāt mesties avantūrā, bet parādīt pasauli manā redzējumā, tādēļ lūgšu nevērtēt, bet iekārtoties krēslā un doties kopā ar mani, jo viedokļi atšķiras un nevēlos nevienu ietekmēt. Taču, ja izdosies kaut vai iegūt vienu otru lasītāju un kādu iedvesmot, būšu patiešām priecīgs. Ar šiem rakstiem vēlos ne tikai dalīties savā piedzīvotajā, bet arī parādīt, kādu mācību esmu ieguvis konkrētajā posmā. Šobrīd šo veidoju, atrodoties Siem Reap pilsētā Kambodžā, līdz kurienei vēlos aizvest arī lasītāju caur nākamajiem, tādā veidā ceru izklaidēt, paplašināt redzējumu par dažādām dzīves situācijām, gūt kādu labu padomu un iedvesmoties, kā arī saskatīt analoģijas ar sevi, nekategorizējot tās. Mans uzskats ir, lai iepazītu sevi, ir vitāli neiet to pašu ceļu, kuru jau kāds cits ir gājis, tādēļ mudināšu necensties atkārtot neko, bet veidot pašam savu ceļvedi.
Te mazs ievads tam, kā spontāni nonācu Marokā, beidzot 28 dienu meistarklasi Spānijā ar ko arī turpināšu nākamajā rakstā (jāatvainojas par video un skaņas kvalitāti).
Kā saka: "Dzīve ir grāmata, un kas neceļo, izlasa tikai vienu lappusi". Es gan pilnībā negribētu piekrist, jo katram ir savs ceļš dzīvē ejams, taču varu ieteikt laiku pa laikam kaut ko pamainīt, pāris reizes dienā apstāties un klusībā pavērties apkārt, pavērot sevi un notiekošo, atcerēties, ka Tavās rokās ir pildspalva, ar kuru rakstīt savas dzīves grāmatu, lai pašam būtu prieks to lasīt!
Esi brīvs, esi dzīvespriecīgs, esi mierā ar sevi un apkārtesošo!
* Citāts no Robina Šarmas grāmatas "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari"
