Ar ko cīnītājs ir labāks par to, pret ko viņš cīnās?

Ar ko cīnītājs ir labāks par to, pret ko viņš cīnās?

Šajā kontekstā runāju par Latviju, par tās tautu un iedzīvotājiem. Jāatzīst, ka patiesi valda šī tendence žēloties par un tendence sparoties pret “augstāku” varu, kas kā zemdegas gruzd dusmu pilnas tautas dvēselē, tās sirdī.

Nevar noliegt, ka tieši tāpat pats esmu ārkārtīgi bieži juties, kā arī šad tad jūtos. Bet ne jau dusmas pret vēsturisko, kā arī tagadējo apspiestību var būt motivācija vai tieši drīzāk demotivācija darboties. Kas visvairāk par to lika aizdomāties, bija Liepājas “Jauniešu Mājas” apmeklējums. Tiku redzēt dažādos sveicienus Latvijas valstij 18. novembra svinībās no vidusskolēniem un citiem jauniešiem. Visi tie bija patiesi sirdīgi un spēcīgi apsveikumi, arī ļoti skaisti uzrakstīti ar lielu daiļrades piesitienu. Bet, visos, šķiet patiesi visos manāma šī tautiskā sāpe, kas pilnīgi kā cerīgs vaids spiežas laukā no to vārdiem. Piemēram, Latvijas karoga asociācija ar to, ka asinssarkans aptraipīts no abām pusēm stāv baltais latvietis. Jā, patiesi ir šai zemei nākuši drūmi laiki, kad ikkatrs centās iegūt to daļiņu zemes, bet tas jau sākās sen jo sen pirms vāciešu ienākšanas, kad blakus mītošās tautas un ciltis sāka savstarpējas cīņas par labāku zemi un siroja pie kaimiņiem. Nāca arī gan vikingu sirojumi gan krīvi no savas puses, taču tas nebija, tik izteikti un iznīcību nesoši, kā kad ienāca vāciešu ordenis ar viņu “kunga” kalpiem, kas ar asinīm un viltu sludināja svešo ticību, sakūdot vietējās tautas vienu pret otru, atlika tik noskatīties no mūrētās sienas kā kaimiņš kaimiņu šķaida. Jā, tas bija iesākums brīvās zemes beigām, jo tās aplika ar nodokli un pārvaldīja sveši ļaudis. Tālākos gados jau arī dzan zināms, ka savu spēku sekmīgi nāca iemēģināt ne viena vien lielvara.

Bet ne jau uz tās vēstures jābūt būvētai mūsu valstij. Ir skaidrs, ka tur “augšā” sēž nobaroti, gudri runājoši ļautiņi, kas rīvējas un velk deķi uz savu pusi. Bet ir jāpiedod latvietim tas, kas ir bijis un kas ir un jādomā par to, kas esi Tu pats. Saprotams, ka šī valdošā sistēma vēlas turēt grožos gan individuālu, gan kolektīvu izaugsmi, taču, ne jau baram sekojot, var sajust stingri uz pleciem galvu sēžam. Tā ir apņemšanās dzīvot pēc sava laika, pēc sava dabīgā rita un ar darbu, ar vienotu redzējumu un darbu sevis pilnveidošanai, ar darbu sabiedrības labuma veicināšanai, darbs ar tikumu, ar dziesmu krūtīs un ar brīvu soli, tādu, kas nebaidās kļūdīties, bet izaicina kļūdu! Kā gan savādāk var augt? Mums ir visas iespējas šajā “demokrātiskajā” valstī rast veidus rīkoties un tās ir pilnīgi ikkatram. Ir jāsaprot, ka tas Aivars vai Nils, kas sēž augstajā krēslā ir tieši tāds pats kā Mārtiņš vai Vadims, kas sēž zepčika vienistabas dzīvoklī uz ķeblīša, vienīgā starpība starp viņiem ir paša ticība par to, ka viens sēž augstāk un otrs zemāk. Tādēļ aicinu ikvienu aizdomāties par to un nelūrēt, kas kaimiņam pagalmā, nesalīdzināt sevi ar citu, kura iemesla dēļ var pārstāt kustēties, jo “tikai tiem, kam lemts, tur būt”. Katram ir savs ceļš ejams, un tam ir jāļauj būt tādam, kāds tas ir, un ne jau uz augšupejošu kāpņu balstītam, jo nokrist no augšējā pakāpiena un piecelties ir daudz grūtāk, nekā paklupt, pa zemi staigājot. Šīs ir manas personīgās pārdomas un mans redzējums un, ja kādam lika mazdrusciņ aizdomāties, man prieks.

Modris Slava

“Šie negatīvie vaibsti mūsu tautas garīgajā sejā ir pārmērīgs individuālisms, spītīga turēšanās par sevi, vairīšanās no liela, visiem kopus staigājama ceļā.” “Kas tā dara, tas ir savas tautas neapzinīgs vai apzinīgs atkritējs, par kuriem jau vecās “Pēterburgas Avīzeas” rakstīja: “Kas tikai par sevi pūlējās un tālāk negrib zināt, sacīdams: kas man par to būs? Tas vairs nepieder pie savas cilts un tautas. Viņš ir nokaltis zars.”

“Latviskā, vienotā Latvija mūžu mūžos apstāvēs, ja mēs mācīsimies no savas vēstures pazīt sava rakstura vājās un stiprās puses, ja apslāpēsim pirmās un centīsimies vēl vairāk izkopt otrās, kuru dēļ šī zeme jau 4500 gadus ir un paliek mūsu tautas zeme.”

Aleksandrs Grīns – (“Latvijas Vēsture”, 1936.g.)

Lai gaiša diena,

Normunds