Daba un Telpa
Mēs stagnējam, mūsu ķermeņi iestrēgst,
jo mēs vēlamies apstādināt neapturamo.
Mēs vēlamies apstādināt jūru,
pārveidot mākoņus vienādās formās
un piešķirt kokam vienu vārdu.
Tā ir vieglāk.
Mēs apstādinām sevi.
Daba rit, taču mēs paliekam,
paliekam tepat telpā, tur telpā
vakar un rīt.
Bet tā taču nav apturama.
To var tikai daļās aizkavēt, cik tās mīlestība ļaus,
cik tās gādīgā pacietība ļaus.
Mēs novecojam, tā pat īsti nebijuši.
Īsti nebijuši dabā, nebijuši šeit un tagad.
Sper pušu telpu!
Ielauz griestus, nograuj sienas!
Un ienāc laukā, ielaid sevī to, kas Tu esi!
Nebēdz!
Nebaidies!
Esi!
Tava miesa noveco, bet dvēsele kliedz.
Un tikai prieka pilnos mirkļus
un mīlas jūtas spējam pacelt visi kopā,
pāršķelt tumsu un iedegt Sauli!
Tā kā atbildi sniedz un dāsni dāvā mums to, ko esam devuši.
Bet ja nedodam,
ja tikai ņemam,
kas iedegs Sauli?
